Dzīvoja reiz purva velns. Pareizāk
sakot viņš šad tad iznira no purva dziļumiem, un tad atkal iekrita
savā akacī dziļi, dziļi dzelmē un aizmiga uz tūkstoš gadiem.
Purva velns kalpoja Jūras velniem, kuriem pieder zeme.
Jā, tiešām zeme pieder jūras
velniem. Netici? Paskaties uz globusu. Lielāko zemes daļu klāj
ūdens. Būtībā zeme pieder ūdenim. Tu mazais bērniņ īstenībā
arī esi tikai ūdens un zeme. Tā stāsta pasakā kā zeme radusies.
Ka Lielais Gars esot ņēmis zemi un no tā cilvēks radies, iepūšot
Lielā Gara dvašu cilvēkā. Tikai Tevī nav parasts ūdens, bet
sāļš tāds pats kā jūrā, kur dzīvo jūras velni. Tādēļ, ja
Tev saka, ka Tevi tēvs un māte ir radījuši, vienmēr atceries, ka
Tevī ir arī daļa no Lielā Gara, ko citi par Dievu sauc. Meklē un
meklē un grib izskaidrot un saprast, bet viņš ir tik liels, ka
līdz galam to cilvēkam nesaprast. Un ja Tev saka – cilvēks ir
radības kronis, tad netici. Lielais Gars ir radības kronis, jo viss
no viņa nāk. Gan ļaunais gan labais. Nav nekā cita, kā tikai
Lielais Gars. Pat Tevis nav. Palika bail? -Kā manis nav? - Es taču
esmu. Jā Tu esi, jo Tevī ir daļa no Lielā Gara. To gan atceries.
Arī ļaunajā purva velnā ir Lielais Gars. Tikai starpība ir tā,
ka ļaunajā viss ir mazs, bet labajā liels. Tādēļ purva velni
dzīvo purvos uz zemes, un ir mazi, lai arī viņiem pieder zeme. To
es Tev kā purva velns “toč” saku. Kāpēc es izlīdu no
pazemes? Lai izstāstītu Tev šo briesmīgo pasaku, ka Tevis nemaz
nav, lai gan Tu būsi mūžīgi, jo Tevī ir daļa no Lielā Gara,
kas visu zemi radījis. -Buļ, buļ teica purva velns laizdamies
atpakaļ tūkstošgadīgajā miegā.
