Lūgšana labirintam

 Septiņas debess puses

Četrpadsmit dimensijas

Dievs palīdzi man izkļūt no šī labirinta

Pasaka par to kā pūķis ar lielo tukšumu draudzējās.

Reiz dzīvoja pūķis un draudzējās ar LIELO TUKŠUMU kurā ir viss kas mums apkārt, kas bija ir un būs. Un tā radās telpa, kas bija ir un būs.

Bija ir un būs Lielais gars kas mums apkārt
Bija ir un būs šī nolāpītā telpa
Bija ir un būs dzeja un domas
Domas kuras nevar ielikt rāmjos

Bija ir un būs sapņu un domu pasaule kur viss ir savādāk nekā šeit
Un kur mēs varam nokļūt arī tad kad nekā nebūs...

Bija ir un būs arī tie, kas grib tikt ārā no šī sprosta nebeidzamā
Bija ir un būs arī tad kad nekā vairs nebūs

Bija ir un būs
Viss Tev būs arī tad kad nekā nebūs

Kas ir Dievs?
Tas ko Tu elpo ir Dievs.
Tas ko Tu jūti ir Dievs.
Visapkārt ir Dievs.
Pat tas kas mums nepatīk..ir Dievs.

7527. gads, 21. jūnijs pēc vecā stila.

Ingalis

Kas ir dvēsele?
Sevis apzināšanās.

Kas ir Dievs?
Šīs pasaules dvēsele.

Kas ir cilvēks?
Daļa no pasaules dvēseles.

Vai ir kas lielāks par pasaules dvēseli?
Tas ir Lielais Gars.

7527. gads 5. jūnijs pēc vecā stila. Rīga.

Ingālis

Pasaka par viltīgo pūķi un kā Mēness radās.

Pasaka par viltīgo pūķi un kā Mēness radās.

Tālu tālos senos laikos, kad virs Zemes vēl nezaigoja mēness.

Cilvēki dzīvoja katrs savā zvaigznē.

Viņi bija dažādi. Viens melns, otrs dzeltens, trešais balts.

Dzīvoja viņi saticīgi un laiku pa laikam nolaidās uz mūsu zaļās zemes, lai paspēlētos.

Bet tad uzradās sarkanais pūķis un tā mēness radās.

No tā laika cilvēki sāka strīdēties.

Kā purva velns ūdeni palēja.

Dzīvoja reiz purva velns. Pareizāk sakot viņš šad tad iznira no purva dziļumiem, un tad atkal iekrita savā akacī dziļi, dziļi dzelmē un aizmiga uz tūkstoš gadiem.

Purva velns kalpoja Jūras velniem, kuriem pieder zeme.

Jā, tiešām zeme pieder jūras velniem. Netici? Paskaties uz globusu. Lielāko zemes daļu klāj ūdens. Būtībā zeme pieder ūdenim. Tu mazais bērniņ īstenībā arī esi tikai ūdens un zeme. Tā stāsta pasakā kā zeme radusies. Ka Lielais Gars esot ņēmis zemi un no tā cilvēks radies, iepūšot Lielā Gara dvašu cilvēkā. Tikai Tevī nav parasts ūdens, bet sāļš tāds pats kā jūrā, kur dzīvo jūras velni. Tādēļ, ja Tev saka, ka Tevi tēvs un māte ir radījuši, vienmēr atceries, ka Tevī ir arī daļa no Lielā Gara, ko citi par Dievu sauc. Meklē un meklē un grib izskaidrot un saprast, bet viņš ir tik liels, ka līdz galam to cilvēkam nesaprast. Un ja Tev saka – cilvēks ir radības kronis, tad netici. Lielais Gars ir radības kronis, jo viss no viņa nāk. Gan ļaunais gan labais. Nav nekā cita, kā tikai Lielais Gars. Pat Tevis nav. Palika bail? -Kā manis nav? - Es taču esmu. Jā Tu esi, jo Tevī ir daļa no Lielā Gara. To gan atceries. Arī ļaunajā purva velnā ir Lielais Gars. Tikai starpība ir tā, ka ļaunajā viss ir mazs, bet labajā liels. Tādēļ purva velni dzīvo purvos uz zemes, un ir mazi, lai arī viņiem pieder zeme. To es Tev kā purva velns “toč” saku. Kāpēc es izlīdu no pazemes? Lai izstāstītu Tev šo briesmīgo pasaku, ka Tevis nemaz nav, lai gan Tu būsi mūžīgi, jo Tevī ir daļa no Lielā Gara, kas visu zemi radījis. -Buļ, buļ teica purva velns laizdamies atpakaļ tūkstošgadīgajā miegā.

Pasaka par labo brīnumdari

Pasaka par labo brīnumdari.

Ne tikai bērniem.

Mihaels Laitmans.

Vai jūs zināt kāpēc pasakas stāsta tikai gudri un sirmi cilvēki? Tas ir tāpēc, ka pasaka ir gudrākā un viedākā visā...visā pasaulē! Jo viss beidzas, un paliek tikai patiesas pasakas. Pasaka ir gudrība un viedums. Lai stāstītu pasakas vajag ļoti daudz zināt.Vajag redzēt to, kas citiem paliek neredzams. Un tamdēļ vajag dzīvot ilgu mūžu. Tādēļ tikai viedie māk stāstīt pasakas. Kā rakstīts lielajā, senajā burvju grāmatā:”Vieds ir tas, kurš ir ieguvis zināšanas.” Bet bērni? Viņiem ļoti patīk klausīties pasakas. Jo viņiem ir fantāzija un prāts, lai domātu par visu, ne tikai par to, ko redz citi. Pat tad, ja bērns kļuvis pieaudzis tomēr redz to, ko neredz citi, viņš zin, ka fantāzija ir patiesība. Viņš paliek kā bērns... gudrs bērns. Kā rakstīts lielajā, senajā Burvju grāmatā:”Viedais, kurš ir ieguvis gudrību.”

Reiz dzīvoja brīnumdaris. Liels, īpašs un skaists, kā arī ļoti, ļoti labsirdīgs. Bet viņš bija vientuļš. Nebija viņam neviena, kurš būtu blakus. Neviena paša, pie kura vērsties un kurš arī viņam pievērstu uzmanību. Kāds ar kuru viņš varētu dalīties visā, kas viņam ir. Ko darīt? Jo ir tik skumji būt vienam. Viņš aizdomājās:”Un ja nu es radīšu akmeni, lai arī ļoti maziņu, bet skaistu?” Varbūt ar to man pietiks? Es glāstīšu to, un jutīšu, ka kāds ir man blakus. Un divatā mums būs labi. Ir tik skumji būt vienam.

Pamāja viņš ar savu burvju nūjiņu:”Čaks!” Un radās viņam blakus akmens, tieši tāds kādu viņš bija iecerējis. Brīnumdaris glāsta un apskauj akmeni, bet tas neatbild un pat nekustas. Pat ja to sit, jeb glāsta, tas paliek nejūtīgs un sastindzis! Kā lai ar tādu draudzējas? Burvis mēģināja radīt vēl citus akmeņus. Citus...dažādus. Klintis, kalnus un tuksnešus. Zemeslodi, sauli un mēnesi viņš radīja. Ar akmeņiem viņš aizpildīja visu visumu. Bet visi tie, tāpat kā pirmais akmens neatbild. Un jūt viņš kā agrāk:”Cik skumji ir būt vienam!” Burvis nodomāja:”Varbūt akmeņa vietā man radīt augu?” Piemēram skaistu puķi? Es aplaistīšu to ar ūdeni. Izlikšu svaigā gaisā saules staros. Es rūpēšos par to. Puķe priecāsies un kopā mums būs jauki. Jo ir tik skumji būt vienam.

Pamāja burvis ar savu nūjiņu: “Čaks!” Un radās viņa priekšā zieds, tieši tāds, kādu viņš bija iedomājies. Aiz priekiem viņš sāka dejot apkārt puķei. Taču zieds neatbild, nedejo un nevirpuļo. Tikpat kā nejūt brīnumdari. Puķe atsaucas tikai tam, ko burvis dod. Ja viņš to laista, tā uzzied... ja nelaista, tad tā novīst. Bet kā gan var tik vāri atbildēt tik labam brīnumdarim. Kurš gatavs atdot visu kas tam ir ... visu savu sirdi. Bet nav kam. Ko darīt? Jo ir tik skumji būt vienam. Sāka burvis radīt visdažādākos augus, gan lielus, gan mazus. Radīja viņš dārzus un mežus, birzis un laukus... Taču tie visi, tāpat kā pirmais stāds viņam neatbild. Un joprojām ir ļoti skumji būt vienam...

Domāja...domāja brīnumdaris un izdomāja:”Bet, ja nu man radīt kādu dzīvnieku? Hmm...interesanti kādu? Varbūt suni? Jā! Noteikti suni! Mazu, jautru un mīlīgu suni. Es visu laiku ar to rotaļāšos. Un kad mēs iesim pastaigā, tad mans draugs skries gan pa priekšu, gan aizmugurē, gan riņķos ap mani. Bet kad es atgriezīšos mājās, savā pilī. Jā! Kad atgriezīšos mūsu pilī, viņš sagaidīs mani un skries man pretim.Un mums būs ļoti labi, jo ir tik skumji būt vienam. Brīnumdaris pavicināja savu burvju nūjiņu “Čaks!” Un viņa priekšā parādījās tieši tāds sunītis, kādu viņš bija iedomājies. Brīnumdaris sāka rūpēties par sunīti. Baroja to, dzirdīja un apmīļoja, mazgāja un gāja pastaigāties. Pilnīgi visu tā labā darīja... Bet sunim “suņa” mīlestība. Viss, ko tas dara ir tikai lai būtu blakus, gulētu pie burvja kājām un skrietu tam pa pēdām. Ar nožēlu brīnumdaris atskārta, ka pat suns ar kuru viņš tik jauki rotaļājas, nespēj atdarīt ar tādu pašu mīlestību, ko viņš tam sniedz. Tas vienkārši nespēj būt brīnumdara draugs un novērtēt, ko viņš dara tā labā. Bet tā taču ir brīnumdara karstākā vēlēšanās!Viņš sāka sev apkārt radīt zivis, rāpuļus, putnus un dažnedažādus dzīvniekus, taču kļuva arvien sliktāk, jo neviens nespēja viņu saprast. Un kā iepriekš, viņam ir skumji būt vienam... Burvis ļoti ilgi domāja un saprata:”Īsts draugs var būt tikai tāds,kuram es būšu ļoti vajadzīgs, un kurš mani meklēs. Viņam jābūt tādam, kurš spēs dzīvot tāpat kā es, kurš varēs darīt visu tāpat kā es...mīlēt tāpat kā es. Domāt kā es. Un tikai tad viņš mani sapratīs.” “Būt kā es? ...hmm... Kurš gan varētu būt kā es? Lai viņš varētu novērtēt visu, ko es tam sniedzu. Lai viņš varētu man atdarīt ar to pašu, jo arī brīnumdaris vēlas, lai viņu mīlētu. Kurš gan varētu būt tāds, lai mums kopā būtu ļoti labi, jo ir taču tik skumji būt vienam!...” Brīnumdaris nodomāja:”Varbūt tas varētu būt cilvēks. Tiktiešām... varbūt tieši cilvēks kļūs man tuvs draugs, kurš varēs kļūt kā es. Vajag viņam tikai palīdzēt to sasniegt.Un tad tiktiešām mums kopā būs labi, jo ir taču tik skumji būt vienam!” Bet, lai kopā mums būtu labi, viņam vispirms jāizjūt, ko nozīmē būt vientuļam un bez manis. Sajust tāpat kā man bez viņa, cik ļoti skumji ir būt vienam!

Un atkal brīnumdaris pamāja ar burvju nūjiņu: “Čaks!” Un parādījās ļoti tālu no brīnumdara kāda vieta. Un šajā vietā parādījās cilvēks... Taču cilvēks ir tik tālu no burvja, ka pat nejūt, ka ir tāds brīnumdaris, kurš ir viņam visu radījis: gan akmeņus, gan augus, gan dzīvniekus un putnus, mājas un kalnus, laukus un mežus, mēnesi un sauli, lietutiņu un pat debesjumu. Un vēl daudz dažādu lietu...visu plašo pasauli... Pat futbolu un datoru! Visu, kas cilvēkam ir... Bet brīnumdaris tā arī palika viens... Un ir taču tik skumji būt vienam! Bet cilvēks pat nenojauš, ka ir tāds brīnumdaris, kurš ir radījis viņu pašu, kurš mīl viņu... gaida un sauc:”Hei! Vai tiešām tu mani nejūti? Tas taču esmu es...es tev visu esmu devis. Nāc taču pie manis, un kopā mums būs tik labi, jo ir tik skumji būt vienam!” Bet kā gan cilvēks, kuram tāpat ir labi, un kuram ir pat futbols un dators, un kurš nepazīst brīnumdari. Kā gan viņš varētu sākt vēlēties meklēt brīnumdari un iepazīt to. Pietuvoties tam un sadraudzēties. Kļūt tam tuvam un saukt:” Hei!...Brīnumdari!...Nāc pie manis! Kopā mums būs ļoti labi. Jo ir tik skumji būt vienam, un bez tevis!...” Taču cilvēks pazīst tikai tādus pašus kā pats. Viņš pazīst tikai to, kas ir tam apkārt, un zin, ka jābūt tādam pašam kā citi: darīt to pašu ko pārējie, runāt tāpat kā pārējie, un pat vēlēties to, ko grib visi. Stiprākos nedusmot, skaisti lūgt. Mājās datoru, bet pa brīvdienām futbolu. Viņam ir viss, ko viņš vēlas, un kamdēļ gan cilvēkam domāt par to, ka ir tāds brīnumdaris, kuram bez viņa ir skumji. Taču brīnumdaris ir labsirdīgs un gudrs. Viņš nemanāmi vēro cilvēku... Un kādā īpašā brīdī, pavisam klusu, lēni un uzmanīgi pamāj: “Čaks!” ar savu brīnumnūjiņu. Un no tā brīža cilvēks vairs nespēj dzīvot kā agrāk. Pat futbols un dators vairs nesniedz tam prieku. Viņš meklē un vēlas kaut ko citu, pat nesaprotot ko. Brīnumdaris ar savu burvju nūjiņu iekļuvis viņa sirdī un sauc:”Hei! Nāc taču pie manis, jo kopā mums būs labi! Tagad taču arī tev ir skumji būt vienam!” Un atkal labsirdīgais un gudrais brīnumdaris palīdz viņam. Vēl viens vienīgs mājiens ar burvu nūjiņu: “Čaks!” Un tajā pašā brīdī cilvēks zin, ka ir kaut kur burvju pils, kur notiek dažnedažādi skaisti brīnumi.Bet pilī viņu gaida pats brīnumdaris.Un viņš zin, ka tikai kopā viņiem būs labi. Jā... bet kur gan ir šī pils? Kurš gan norādīs ceļu pie brīnumdara? Kā gan viņu satikt? Kā man atrast viņu? Nemitīgi viņa sirdī skan: “Čaks!...Čaks!” Nespēj viņš vairs mierīgi ne ēst, ne gulēt. Domās viņš visur redz pili ar brīnumdari un nepavisam cilvēks vairs negrib būt viens, jo kopā viņiem būs tik ļoti labi! Bet, lai cilvēks kļūtu tāds pats kā brīnumdaris, tikpat gudrs, labsirdīgs, mīlošs un uzticams, cilvēkam jāmāk visu darīt tāpat kā brīnumdarim. Viņam jābūt tam līdzīgam itin visā. Bet, lai tā notiktu”Čaks!' ir par maz.Visu to cilvēkam ir jāiemācās pašam. Bet kā gan?... Tādēļ burvis neuzkrītoši...uzmanīgi, lēnām un maigi “Čaks!-Čaks!...Čaks!-Čaks!” Klusiņām aizved cilvēku pie lielās, senās Burvju grāmatas. Tajā ir atbildes uz pilnīgi visu. Pastāstīts viss ceļš un kā ko darīt, lai beigu beigās viss būtu labi. Jo cik gan ilgi var būt vientuļš... Cilvēks steidzas ātri, jo ātri nokļūt pilī, lai satiktos ar brīnumdari. Satiktu draugu un būtu viņam blakus. Sauktu:”Hei!... Kopā mums būs tik ļoti labi, jo ir tik slikti būt vienam...” Taču apkārt pilij ir augsts mūris. Un uz mūra nikni sargi. Un jo augstāk pa mūri rāpjas cilvēks, jo rupjāk tie viņu atgrūž. Jo sāpīgāk viņš krīt, nevarīgs un iztukšots. Viņš sauc brīnumdarim:”Kur gan ir tavs gudrība, kādēļ tu mani moki? Kādēļ gan tu sauci mani pie sevis? Tādēļ, ka tev slikti būt vienam? Kādēļ gan tu esi izdarījis tā, ka man ir slikti bez tevis?...” Bet pēkšņi viņs atkal jūt: “Čaks!”- un atkal viņš tiecas uz priekšu augšup pa mūri. Viņš mēģina apiet sargus un uzrāpties pa augsto sienu, iekļūt aizvērtajos pils vārtos un atrast savu brīnumdari. Un no visiem sitieniem un neveiksmēm cilvēks iegūst spēku, spītību un viedumu. Pēkšņi no visiem apbēdinājumiem aug viņa vēlēšanās... Pats viņš mācās veikt brīnumus, kurus dara burvis. Pats viņš mācās radīt to, ko varēja tikai brīnumdaris! No neveiksmju dzīlēm izaug mīlestība un par visu vairāk pasaulē viņš vēlas tikai vienu: būt kopā ar brīnumdari, redzēt viņu. Atdot tam visu, neko neprasot pretim. Jo tikai tad viņam būs labi. Un pavisam neizturami ir būt vienam!...

Un tad, kad viņš jau vairs nemaz nevar izturēt bez brīnumdara, atdarās paši lielākie pils vārti. Viņam pretim no pils steidzas brīnumdaris saucot:”Hei! Kur gan tu biji palicis! Nāc taču pie manis!Cik gan labi mums tagad būs, jo mēs abi zinam, cik skumji ir būt vienam!” Un kopš šī mirkļa viņi ir vienmēr kopā, nešķirami, uzticami un mīloši draugi. Nav nekā dziļāka un augstāka par viņu jūtām un mīlestība tā piepilda viņu sirdis, ka neviens vairs pat nevar atcerēties par to... cik skumji ir būt vienam!

Ja kāds jūt savā sirdī klusi, klusi... “Čaks! Čaks!” Ieklausieties sirdī uzmanīgi! Nav nekā svarīgāka šajā dzīvē, kā tikšanās ar brīnumdari. Savienoties un saplūst ar viņu, un tikai tad jums būs labi. Mēs gaidam...